Negatīvas elektroenerģijas cenas: kad ražotāji maksā jums par strāvas lietošanu

Negatīvas elektroenerģijas cenas nozīmē tieši to, ko tās liek domāt: elektroenerģijas ražotāji maksā par to, lai strāvu varētu padot tīklā, nevis saņem par to samaksu. Cena -50 EUR/MWh nozīmē, ka ģenerators maksā 50 EUR par katru saražoto megavatstundu.\n\nTā nav teorētiska koncepcija – tas notiek regulāri. Vien Vācijā 2023. gadā bija vairāk nekā 300 stundu ar negatīvām vairumtirdzniecības cenām, un šī tendence pastiprinās. 2024. gadā šis skaitlis pārsniedza 450 stundas. 2024. gada 20. aprīlī (Lieldienu svētdienā) Vācijas vairumtirdzniecības cenas bija negatīvas 12 stundas pēc kārtas, sasniedzot pat -87 EUR/MWh.

Elektroenerģijai piemīt unikāla īpašība: to (vēl) nav iespējams ekonomiski uzglabāt lielos apjomos. Piedāvājumam reāllaikā katru sekundi ir jāatbilst pieprasījumam. Kad piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, cenas krītas – un var kļūt negatīvas.\n\nGalvenais virzītājspēks ir atjaunojamā enerģija. Saules paneļi visvairāk elektroenerģijas saražo ap pusdienlaiku, un vēja turbīnas ražo strāvu tad, kad pūš vējš, neatkarīgi no tā, vai kādam tā vajadzīga. Saulainās pavasara nedēļas nogalēs (zems rūpnieciskais pieprasījums + augsta saules ražošana) piedāvājums milzīgi pārsniedz pieprasījumu.\n\nBet kāpēc tradicionālās elektrostacijas vienkārši neapstājas? Divu iemeslu dēļ:\n\n1) Atomelektrostacijas nevar ātri samazināt jaudu – tam nepieciešamas dienas. Tām ir izdevīgāk pieņemt negatīvas cenas pāris stundas nekā iziet dārgu izslēgšanas un atkārtotas palaišanas ciklu.\n\n2) Daži atjaunojamās enerģijas ražotāji saņem garantētus iepirkuma tarifus un par saražoto maksā neatkarīgi no tirgus cenas, tāpēc tiem nav stimula pārtraukt ražošanu.\n\nInteresants fakts: zemākā jebkad Vācijā reģistrētā elektroenerģijas cena bija -500 EUR/MWh 2023. gada Ziemassvētkos. Par šādu cenu rūpnīcai, kas patērē 1 MW, būtu maksāts 500 EUR stundā tikai par to, lai tā turpinātu strādāt.

Vairumam patērētāju ar fiksētas cenas līgumiem negatīvas vairumtirdzniecības cenas neko nemaina – viņu tarifs paliek tāds pats. Taču ir uzvarētāji:\n\n- Dinamisko tarifu klienti: Vācijā tādi piegādātāji kā Tibber un aWATTar piedāvā tarifus, kas seko stundas vairumtirdzniecības cenai. Kad cenas kļūst negatīvas, šiem klientiem faktiski tiek maksāts par elektrības izmantošanu – trauku mazgājamās mašīnas darbināšana, elektroauto uzlāde vai ūdens sildīšana viņiem neko nemaksā (vai pat atnes naudu).\n\n- Lieli rūpnieciskie patērētāji: Uzņēmumi ar elastīgu ražošanu var pārcelt energoietilpīgus procesus uz negatīvo cenu stundām, padarot savas elektroenerģijas izmaksas par ieņēmumu avotu.\n\n- Akumulatoru krātuvju operatori: Pērk lēti (vai saņem samaksu par uzlādi), pārdod, kad cenas strauji aug. Pieaugošais tīkla mēroga akumulatoru skaits daļēji ir radīts, lai izmantotu tieši šādu cenu modeli.\n\n- Kaimiņvalstis: Kad Vācijā rodas elektroenerģijas pārpalikums, tas par negatīvām cenām plūst uz kaimiņvalstīm – faktiski subsidējot to patērētājus.

Negatīvas cenas ir gan veiksmes stāsts, gan brīdinājums:\n\nLabais: tās pierāda, ka atjaunojamā enerģija var (un ražo) milzīgus elektroenerģijas apjomus. Jauda ir pieejama.\n\nProblēma: tīkls un tirgus struktūra nav tam pielāgojusies. Galvenie izaicinājumi:\n\n- Uzglabāšana: Eiropai nepieciešams daudz vairāk akumulatoru un sūkņu hidroakumulācijas krātuvju, lai uzsūktu pārpalikuma ražošanu un to atbrīvotu pīķa stundās.\n- Tīkla elastība: Lielāka pieprasījuma puses elastība (viedā elektroauto uzlāde, siltumsūkņi ar termisko uzglabāšanu) varētu uzņemt pārlieko piedāvājumu.\n- Tirgus reforma: ES apspriež reformas, lai labāk integrētu atjaunojamos avotus, tostarp cenu starpības līgumus, kas mazinātu negatīvo cenu ietekmi uz ražotājiem.\n- Starpsavienojumi: Labāki pārrobežu savienojumi varētu izplatīt jaudas pārpalikumu tur, kur tas nepieciešams.\n\nTurpinot pieaugt atjaunojamai jaudai – ES līdz 2030. gadam mērķē uz 42,5 % atjaunojamās enerģijas īpatsvaru – negatīvas cenas kļūs arvien biežākas. Jautājums nav par to, vai tās notiks, bet gan par to, vai Eiropa spēs izveidot infrastruktūru, kas padarīs tās par noderīgām, nevis izšķērdīgām.